Sociālantropoloģe Anna Žabicka savas disertācijas ietvaros Covid-19 pandēmijas laiku pavadīja pansionātā. Žabicka apgalvo, ka ‘’mēs parasti skatāmies uz šīm vietām kā uz nāves māju. Bet tur patiesībā notiek daudz kas vairāk’’. Rakstot, pētot, dzīvojot un runājot gan ar darbiniekiem, gan klientiem, Anna par pētījuma galveno elementu ir izvirzījusi novecošanos un aprūpi Latvijas laukos. 

Kad ir runa par rakstīšanu, viņa atzīst, ka visbiežāk sanāk fiksēt tieši ambivalentus momentus, kuros pati, iespējams, vēl nemaz nesaprot, kas notiek viņas galvā. Bet domu, sajūtu, emociju un notikumu uzlikšana uz papīra palīdz. Kā saka, viss ieņem savu formu un ieiet savās taciņās.

Par smagiem brīžiem un neretu to pārvēršanu skaistumā vairāk ''Es rakstu. Man palīdz.'' ceturtajā epizodē. Skaties te: