Helēnai Robežniecei (22) ir vieglāk atkailināties fiziski, nekā emocionāli. Viņa aktīvi darbojas Onlyfans un podkāstā dalās ar to, kā no sava ķermeņa nemīlēšanas nonākusi vietā, kur kailumam liekama vienādības zīme ar ērtumu. 

Onlyfans ir sociālais tīkls, kas galvenokārt tiek izmantots maksas seksuāla satura publicēšanai. Helēna stāsta, ka erotiska satura veidošana ir vismaz uz pusi palielinājusi viņas pašpārliecinātību. “Jebkurai sievietei, manuprāt, būtu jāaiziet uz fotosesiju kaut vai apakšveļā, jo tu pēctam paskaties uz sevi no pilnīgi cita skatapunkta. Tu uz sevi paskaties kā uz iekārojamu objektu. Tā sajūta ir ļoti patīkama.” Sarunā viņa dalās tajā, cik daudz nācās strādāt ar savām domām, lai pieņemtu savu ķermeni. Taču ar to nepietiek – ir jāiegulda arī fizisks darbs. Helēna izvēlējās savu ķermeni ne tikai pieņemt, bet arī mainīt gan nodarbojoties ar sportu, gan veicot krūšu palielināšanas operāciju. 

Helēna stāsta, ka, lai gan daudzi domā, ka tur meklējami tikai pilnībā kaili cilvēki, patiesībā naudu iespējams pelnīt ar bildēm peldkostīmā. Arī viņa pati nolēmusi publicēt tikai bildes apakšveļā vai ļaujot priekšmetiem aizegt viņas dzimumorgānus – “Man ir tā robeža, kurai es neeju pāri, kuru es zināju, ka es nekad nepārsniegšu, jau pirms es vispār piereģistrējos tajā platformā. Un es to ari nelauzīšu, lai arī cik daudz spiediena es saņemtu no cilvēkiem, kas ir gatavi maksāt nezinu cik daudz.”

Viņasprāt, salīdzināt sevi ar citiem ir sliktākais, ko cilvēks var darīt. Helēna atzīst, ka arī pati ir bijusi upuris skaistuma ideāliem. “Es nezinu, kas notiek tajā brīdī, kad tie ideāli visu laiku mainās un tu visu laiku tiem gribi sekot. Kaut kur tajā visā tev ir jāatrod tas savs – savs ideāls, kāds tu gribi būt,” uzsver Helēna, kurai ir grūti iedomāties, ka ir sievietes, kuras skatās uz viņu kā mērauklu, ar ko salīdzināties.

“Man liekas, ka emocionālā atkailināšanās ir daudz kailāka lieta, nekā vienkārši fiziski atkailināts ķermenis”. Sarunā cenšoties atklāt savu personību, Helēna atzīst, ka iespējams ar fizisko kailumu viņa kompensē emocionālo slēpšanos. “Man ir vieglāk uzlikt kaut kādu masku sev virsū, nekā stāstīt cilvēkam, kas man ir noticis vai kas mani uztrauc. Nereti man arī tagad liekas, ka visas tās fotosesijas, tas viss – katrā fotosesijā es uzlieku kaut kādu citu masku un dienas beigās tev ir tāds – kas tad īsti esmu es? Kurš no visiem tiem cilvēkiem?”

Šajā epizodē saruna par to, ko dzirdam reti – kailuma emocionālo dabu.