Krista Marta Kundrate (20) pirms 4 gadiem negaidīti zaudēja tēti – stipro tēlu, kurš dzīves laikā šķita neievainojams. Sarunā viņa dalās ar skumjām, dusmām un pieņemšanu, ko piedzīvojusi sēru procesā – no slimnīcas gultas nāves brīdī līdz šodienai. 

“Man tajā gadā bija 9. klases izlaidums un mēs skatījāmies izlaiduma bildes. Protams, tētis tur bija, un tad es sapratu, ka 12. klases izlaidumā viņa vairs nebūs, manā augstskolas izlaidumā viņa arī vairs nebūs. Tas bija pirmais mirklis, kad es sapratu, ka nākotnē viņa vairs vienkārši nebūs,” stāsta Krista par to, cik lēnu veidojas apziņa par zaudēto. Lai gan bēres bija viens no skumjākajiem brīžiem, kad lietas bija vislielākās asaras, viņa atzīst, ka ar to nekas nebeidzas. 

Pēc tēta nāves Krista citādi skatās uz attiecībām ar apkārtējiem. “Es īstenībā diezgan ilgi pēc tēta nāves sevi šaustīju,” viņa stāsta, skaidrojot, ka īsi pirms tēta aiziešanas viņi abi bijuši sastrīdējušies. Laiku nevar atgriezt atpakaļ. “Ir vienkārši jācenšas izbaudīt, es teiktu. Jācenšas pavadīt laiks ar tuviem cilvēkiem un arī ikdienas steigā neaizmirst par viņiem.”

“Tad, kad cilvēks aiziet, tu sāc ļoti ticēt, ka ir kaut kas augstāks un ka tas tētis tomēr kaut kur ir, viņš nav pazudis pavisam. Tāpēc man vienmēr ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat.” Krista sarunā stāsta par reizēm, kad tēta neesamību izjūt visvairāk. Tas nav tikai mirkļos, kad prātā atgriežas pozitīvas atmiņas par kopā piedzīvoto. Arī par praktiskajiem darbiem, ko ierasti mājās darīja tētis, tagad rūpes jāuzņemas Kristai ar mammu un māsu. 

Krista atzīst, ka šobrīd pasaules nestabilitāte arī viņai pašai liek justies mainīgi. “Es vienkārši gribētu zināt, vai es būšu laimīga nākotnē,” viņa saka, daloties šaubās par tagadni un nākotni.