Nepaspējusi aptvert oktobrī iegūto vēža diagnozi, Anna Marta Burve (25) decembrī negaidīti zaudēja tēti. Viens notikums pēc otra, lika viņai pārvērtēt – “Kas ir laiks? Un cik tas daudz ir atvēlēts jebkuram no mums?”. 

“Tā pieredze, kāda bija brīdī, kad man pateica, ka “Jā, Jums ir vēzis,” tā bija pilnīgi citādāka, kādu es jelkad to būtu iedomājusies.” Marta stāsta, ka uzzinot diagnozi un paredzēto ārstēšanu, atliek to tikai pieņemt, jo tas ir vienīgais, kā izdzīvot. Sarunā viņa atzīst, ka “Protams man bija domas, kāpēc ar mani? Man ir 25 gadi un man ir vēzis. Kāpēc? Kāpēc citiem nav? Kāpēc tieši man?”, taču paskaidro, ka slimība viņai ir ļāvusi saprast, ka nekas dzīvē nav pašsaprotams. 

Marta uzskata, ka sabiedrība, pievēršot tik lielu uzmanību produktivitātei, ir ļoti sabojājusi savu izpratni par laiku. “Plānot dzīvi līdz katrai dienai, pa stundām, man liekas, ka tā nav patiesīga dzīves dzīvošana. Patiesīga dzīves dzīvošana ir uzticēšanās sev, un varbūt pat visvairāk ieklausīšanās sevī.” Slimība aizveda viņu pie atziņām, ko nozīmē rūpēšanās par sevi – lai arī vissliktākajos brīžos “mēs ļaujam sev būt slikti”. 

“Dzīve ir dialektiska, vienlaicīgi vienmēr būs sliktās un labās lietas,” uzsver Marta dodot piemērus – ir slikti, ka viņai ir vēzis, bet ir labi, ka viņa to zina un var ārstēt. Pēc diagnozes saņemšanas, viņa sākusi daudz vairāk rūpēties par sevi, mainot arī savu izpratni par to, ko tas vispār nozīmē. “Lai tu rūpētos par laiku, tev ir jārūpējas par sevi un par to, kas tu esi dzīvē un ko tu dzīvē dari.”

Sarunā Marta jautā “Vai laiks var pastāvēt, ja neesmu es, un vai es varu pastāvēt, ja nav laika?” un stāsta, kā pazuda laika izjūta brīdī, kad viņa uzzināja, ka mūžībā devies viņas tētis: “‘Vienlaicīgi ir sajūta, ka es neeksistēju laikā, bet, ka tajā pašā laikā, laiks eksistē bez manis un skrien kaut kur, pavisam tālu prom.” Lai gan, viņasprāt, ir labi, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, “attiecībā, protams, uz saviem mīļajiem, tā sajūta par to, ka viņi var izbeigties, nav patīkama”.