kā ir būt #98 - jaunība

Podkāstā “kā ir būt” trīs gadu laikā bijušas 97 sarunas par jaunību. Uz tām atskatāmies noslēdzošajā, 98. sarunā ar vecvecmāmiņu Stefāniju Klētnieci (75) , kura nepilnus 50 gadus strādā bērnudārzā un brīvo laiku velta ceļošanai.

“Nevar salīdzināt tā laika bērnus un šā laika tos 20 gadus. Biju naiva, liekas dumja, nu, tagad, šodien, man liekas, bērni ir daudz gudrāki, man liekas, bērns piedzimst, viņš jau ir gudrs, viņš jau ir pilnīgi citādāks,” saka Stefānija, salīdzinot savu jaunību ar mūsdienu jauniešiem. Viņasprāt, bērni joprojām paliek bērni, taču mainījusies ir vide, kurā viņi aug, un tas ievieš savas korekcijas.

Stefānijas mūžs bijis bagāts un, kā viņa pati saka, piedzīvotas ir visas krāsas. Viņa raksta dienasgrāmatu un reizēm pārdomā, kā dzīve izskatītos, ja būtu pieņemti citi lēmumi. Uz jautājumu, kā zināt, ka tiek iets pareizais ceļš, viņa atbild: “Ej nu sazini. Aiz katra līkuma ir atkal kaut kas cits!”. Viņa uzsver, ka pieņemot lēmumus, jāuzklausa citu padomi, taču galavārds paliek katram pašam. “Vai es gribētu to pašu izdzīvot? Nē! Es gribu dzīvot uz priekšu!”, uzsver Stefānija.

Runājot par pieaugšanu, viņa atzīst, ka joprojām var sev uzdot jautājumu – vai es esmu pieaugusi?! Viņa joprojām paliek bērns saviem vecākiem pat tad, ja viņu vairs šeit nav, joprojām mēdz šaubīties par pareizajiem lēmumiem. 

Stefānijas aizraušanās ir ceļošana. “Man patīk, gribās, patīk redzēt, baudīt citas zemes un mazlietiņ arī atslēgties no ikdienas,” viņa stāsta, pieminot, ka šobrīd no Eiropas nav redzējusi tikai Portugāli, Lielbritāniju un Islandi. Ceļot gan viņa sāka tikai tad, kad bērni jau bija izauguši un dibinājuši paši savas ģimenes. 

Noslēdzošā “kā ir būt” saruna par bagātu mūžu, ar atgādinājumu “Reāli skatīties uz dzīvi kā tādu, ar pozitīvu skatienu”.