Pavisam nesen plašu rezonansi informatīvajā telpā izraisīja ziņa par Spānijā un Portugālē tūrisma firmas "FISOM" dēļ iestrēgušajiem jauniešiem. Daudzi devās uz sociālajiem medijiem, lai paustu atbalstu jauniešiem, rāja tūroperatoru par neizdarībām un bēguļojošo reakciju. Vienlaikus daudzi devās komentēt notikušo, sakot, ka "paši esot vainīgi", "vajadzēja zināt, ka tā notiks" “9 dienas autobusā, viņi dzīvo ilūzijās, domājot, ka tas var beigties labi”. Palūkojoties pagātnē, nevienu vien reizi populāri ir bijis nevis nosodīt pāri darītājus, bet vainot pašu upuri.

Kāpēc tā ir? Kāpēc sabiedrībā mēdzam lietot šo lakonisko frāzi “ai, pats vainīgs” un ko varam darīt lai to mainītu?

Sarunas dalībnieki:

  • Bērnu aizsardzības centra vadītājas vietniece Anda Sauļūna;
  • Centra “Marta” politikas koordinatore Beata Jonite;
  • Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas docente, sociālantropoloģe Zane Linde-Ozola;
  • Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” valdes priekšsēdētāja Anda Švinka.