Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.

Laima Jurča un Kristaps Koļčs latgaliešu trīsdesmitgadnieku paaudze, kas ilgu dzīves daļu savas iespējas realizēties saistīja ar galvaspilsētu. Kristaps strādā arhitektūras jomā, bet Laima ir modes dizainere. Divus gadus atpakaļ viņi izlēma no galvaspilsētas pārcelties atpakaļ tuvāk dzimtas saknēm un vecākiem uz Rēzekni. Tagad ik rītu dzer kafiju ar skatu uz vietējo pilsētas ezeru, bet brīžus ārpus mākslas un radošajiem darba projektiem velta savu piepilsētas īpašuma Upessala attīstīšanai, kur top viņu māja un radošo projektu atvērtā telpa. Paši viņi to sauc par savu personīgo paradīzi.

„Sākām ar to, ka elektrību ievilkām, nākošais laikam bija ūdens,” pirms trīs gadiem šeit dažus kilometrus no Rēzeknes nebija principā nekā, dīķis un Laimas un Kristapa vēlme šo vietu padarīt par savu. „Tad jau tālāk mēs turpinājām ar plānu, kā vispār šo vietu varētu apdzīvot, kas varētu būt tās nepieciešamās potenciālās būves.” Nedaudz vairāk kā 6 ha zemes, ko ieskauj upīte, piederēja Laimas vecākiem. „Šī māja sākumā bija domāta kā garāža. Bet diezgan ātri sapratām, ka tā nebūs garāža, bet radošā darbnīca, kur varēs arī palikt pa nakti,” viņi izrāda savām rokām celto pirmo būvi. Tepat nosvinētas arī kāzas un nu Upessalā viņi turpina būvēt savus sapņus.

„Dzīvosim un skatīsimies pēc situācijas, cik vispār mums lielu vajag arī to nākamo [būvi], tāpēc ka šī teritorija pati par sevi ir tik forša, tajā gribas uzturēties, līdz ar to tās iekštelpas varētu būt gana minimālas, lai nepatērē daudz resursu.”

Kristaps studējis mākslas akadēmijā, strādā arhitektūras jomā. Viņu interesē radīt telpu no idejas līdz fiziskam apjomam. "Parasti nav tā gandarījuma, ja tu mēnešiem vienkārši strādā pie projekta, un beigās ieliec mapītē. Šeit pats ar savām rokām procesā vari veidot.” „Liekas forši dzīvi dzīvot arī, ka tu baudi tos procesus, ka tu esi klātesošs,” saka Laima, kas ir profesionāla modes dizainere, nesen Latvijas Mākslas akadēmijā pabeigusi doktorantūras studijas. Spilgti un koši – tā var raksturot Laimas darbus, kam raksturīgi drosmīgi krāsu salikumi un rakstainas audumu apdrukās. viņas radītais tērps Parīzē izstādīts kopā ar «Chanel», «Saint Laurant», «Balenciaga» apģērbiem. Viņa ir daudzu starptautisku konkursu dalībniece, un vairāku balvu laureāte.  „Man ir dažreiz tā sajūta, vai es nepalaižu garām Rīgā svarīgas atklāšanas vai kaut kādus pasākumus, to pašu socializēšanos, jo tomēr tai manai šī brīža profesijai ir diezgan svarīgi būt arī redzamam. Bet tas iedod vienkārši arī to motivāciju arī būt un nepazust, un paradoksāli, ka dzīvojot Rēzeknē, mēs apmeklējam vairāk pasākumus nekā dzīvojot Rīgā.”

Savu profesionālo darbību modes biznesā Laima plāno integrēt Upessalā. Tur viņi plāno veidot ne vien dzīves vietu bet vietu, kur pasaule un māksla nāks pie viņiem. Idejas ir plašas gan par mākslinieku rezidencēm, gan darbnīcām. Stāvot blakus pašu rokām celtai būvei, kas vēl nav ne māja, ne garāža, saka – tā ir tā brīvība „brīvība tādā kontekstā, ka tu vari izdarīt izvēles ar tādu brīvu gribu, es daru kā es gribu,

un man galvenais ir, ka es sapratu, ka tā drīkst."