«Spēlēt Latvijā mums ir liela privilēģija.» «Unknown Mortal Orchestra» intervija.

Pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem alternatīvās popmūzikas klausītājus visā pasaulē pārsteidza Jaunzēlandes projekts "Unknown Mortal Orchestra" – ar "Bītlu" harmoniju gājieniem pildītās popdziesmas bija atbilstošas tā laika garam, taču vokāla un instrumentu žanriskā izcelsme nebija skaidri nosakāma. Jau kopš pašiem pirmsākumiem multinstrumentālista Rubana Nilsona eksperimenti vainagojās ar skanējumu, kādu iepriekš neviens vēl nebija dzirdējis.

2026. gadā pasaule joprojām gaida "Unknown Mortal Orchestra" sesto pilnmetrāžas studijas albumu, bet Nilsons ar pavadošo grupu pametis savu šī brīža mājvietu Portlendu, ASV un atlidojis uz "Veco pasauli", lai gandrīz ik vakaru martā spēlētu koncertus vērienīgā Eiropas turnejā.

Trešdien, 11. martā, grupu dzīvajā pirmo reizi dzirdēsim un redzēsim Latvijā, koncertzālē "Palladium". Par godu šim notikumam pagājušajā nedēļā notika Toma Grēviņa saruna ar Rubanu Nilsonu, kuras audio ieraksts tapis "Latvijas Radio 5" raidījumam "Grēviņa kabinets".

Toms Grēviņš: Vai šai tūrei bija īpaši mēģinājumi? Pastāsti, ko varam gaidīt – Rīgā redzēsim tikai otro koncertu šajā turnejā, un mēs to ļoti gaidām. Kā notiek sagatavošanās?

Rubans Nilsons: Mēs tikko atgriezāmies no Losandželosas, kur ierakstījām albumu. Pēdējā mēneša laikā jau esam spēlējuši, mēģinājuši un arī rakstījuši jaunu materiālu. Kad ieradīsimies Eiropā, mums būs divas mēģinājumu dienas, kurās iziesim cauri visam repertuāram.

Tagad mums ir jauna pieeja – pirms koncerta mēs vairs neplānojam dziesmu secību.

Tas ir līdzīgi tam, ko, cik esmu dzirdējis, savulaik darīja "Fugazi" – viņi vienkārši uzkāpa uz skatuves, sāka spēlēt un improvizējot nonāca pie dziesmām. Mums tas piešķir lielu svaiguma sajūtu. Es spēlēju grupās jau 25 gadus, bet šī grupa pastāv 15 gadus, tāpēc ir patīkami iziet uz skatuves ar nelielu satraukumu un nezināt, kas tieši notiks. Mēģinājumos mēs vienkārši izspēlējam visas dziesmas, ko esam atlasījuši, – šobrīd tajā sarakstā ir apmēram sešdesmit. Tajā ir dziesmas no visas mūsu karjeras, dažas kaverversijas un arī retāk spēlētas "b-puses".

Uz skatuves mēs spēlējam to, ko tajā brīdī jūtam. Jebkurš no grupas dalībniekiem var dot signālu, ka grib spēlēt konkrētu dziesmu, un mēs tajā uzreiz ieejam.

Tas nozīmē, ka var notikt jebkas. Pat ja spēlētu vienas un tās pašas dziesmas katru vakaru, to secība būtu pavisam cita.

Pagājušā gada beigās mums bija turneja ASV, kur to izmēģinājām. Godīgi sakot, tas izdevās daudz vieglāk, nekā biju domājis. Sākumā šķita, ka tas būs sarežģīti un mēs pieļausim kļūdas, bet viss izrādījās ļoti plūstoši. Man šķiet, ka mums pat dabiskāk ir spēlēt tieši šādā veidā.

Ar setlistēm bija tā, ka kādu laiku mēs spēlējām gandrīz vienas un tās pašas dziesmas katru vakaru un pilnveidojām pārejas starp tām – gluži kā stand-up komiķis, kurš katru vakaru cenšas padarīt joku arvien labāku. Kādā brīdī tas vienkārši zaudēja savu pievilcību.

Mums pašiem uz skatuves ir jābūt aizrautīgiem, lai mēs varētu sniegt patiesi labu koncertu. Šī jaunā pieeja ir veids, kā mēs esam attīstījušies, un tā mums ļoti patīk.

Pat ja vienu un to pašu dziesmu nospēlējam divus vakarus pēc kārtas, tā parasti skan pavisam citādi. Dažkārt dziesmu, kas agrāk bija koncerta noslēgumā, mēs varam nospēlēt pašā sākumā, un tas pilnībā maina noskaņu. Turklāt, ja tu nezini, kas notiks uz skatuves, tu daudz uzmanīgāk klausies un esi vairāk klātesošs. Man pat šķiet, ka tas palīdz spēlēt labāk. Ja godīgi, tagad būtu grūtāk atgriezties pie iepriekš uzrakstītas setlistes.

No klausītāju skatpunkta tas ir lieliski – tas nozīmē, ka cilvēki var apmeklēt vairākus koncertus un katru reizi piedzīvot ko citu.

Tieši tā.

Vēlos precizēt vienu lietu. "Unknown Mortal Orchestra" – vai tas šodien ir viena cilvēka projekts vai pilnvērtīga grupa?

Tas ir labs jautājums. Es nāku no indie roka paaudzes, kad daudzi mūziķi izmantoja iespēju ierakstīt albumus vienatnē ar minimālu tehniku. Man bija daži magnetofoni un dators, un es varēju ierakstīt albumu pats. Daudzi mani draugi darīja to pašu ar "4track" maģiem vai "GarageBand".

Tomēr es vienmēr esmu virzījies uz kolektīvāku pieeju. Dzīvajos koncertos maniem grupas biedriem ir ļoti liela nozīme. Ar mani jau gadiem spēlē mans labs draugs Džeiks. Tāpēc es to uztveru kā grupu. Es nedomāju par to kā par projektu, kas nāk tikai no manis. Turklāt man vienkārši patīk būt kopā ar cilvēkiem, ar draugiem, un dalīties ar mūziku.

Un vēl viens jautājums – Jaunzēlande vai Amerikas Savienotās Valstis? Kā tu pats sevi identificē?

Es joprojām jūtos kā jaunzēlandietis, jo tur es uzaugu un tas lielā mērā nosaka to, kā es uztveru pasauli. Taču uz Ameriku es atbraucu, lai būtu daļa no amerikāņu mūzikas kultūras. Šeit ir neticama mūzikas vēsture, un daļa no manas mīļākās mūzikas ir radusies tieši šeit vai arī bijusi cieši saistīta ar Amerikas ietekmi. Turnejas Amerikā vienmēr šķita kā spēlēšana lielajā līgā.

Tomēr dzīvot šeit šobrīd nav vienkārši. Dažkārt es pat domāju par atgriešanos Jaunzēlandē un paslēpšanos kaut kur klusumā aiz kāda milzu akmeņa, līdz viss nomierinās. Bet man ir arī liela pieķeršanās cilvēkiem šeit, un pēdējos desmit gadus Amerika man ir bijusi kā mājas. Tāpēc laikam varētu teikt, ka es esmu kā tajā dziesmā "Englishman in New York" – tikai jaunzēlandietis Amerikā.

Tu Baltijā pēdējo reizi biji apmēram pirms astoņiem gadiem, kad spēlēji Lietuvā. Vai tev palikušas kādas atmiņas no tā brauciena?

Jā, es to diezgan labi atceros. Austrumeiropā katrai vietai ir savs raksturs. Arhitektūra ļoti mainās, un jo tālāk uz austrumiem dodies, jo vairāk redzi senās ēkas un dažādu vēsturisku laikmetu pēdas.

Kad esmu tūrē, dažreiz jūtos mazliet neinformēts, jo nezinu visu par vietām, kur ierodos. Bet es vienmēr cenšos uzzināt pēc iespējas vairāk, kamēr esmu tur.

Manas attiecības ar tavu mūziku sākās pirms apmēram vienpadsmit gadiem ar dziesmu "Multi-Love". Kad to pirmo reizi dzirdēju radio, likās – tas ir kaut kas īpašs. Un joprojām tava mūzika joprojām skan tikpat svaigi un mazliet naivi, labā nozīmē. Kāds ir noslēpums?

Es pats jūtos daudz vecāks nekā tad, kad iznāca "Multi-Love", bet tā naivitāte ir kaut kas, ko cenšos saglabāt.

Mans tēvs ir profesionāls mūziķis, kurš studējis kompozīciju, un man ir radinieki, kuri ir ļoti izglītoti klasiskajā mūzikā. Es ģimenē vienmēr biju vairāk vizuālais mākslinieks. Dažreiz tas, ko tu nezini, pat palīdz vairāk izbaudīt mūziku.

Rokmūzikā un pankrokā būtiska ir šāda "nezināšana" – nevis kaitīga, bet tāda, kas palīdz būt atvērtam.

Tad tu nebaidies radīt vienkāršas lietas un reizēm pat nejauši izveido ko sarežģītāku.

Internetā ir daudz stāstu par taviem eksperimentiem ar radošo procesu. Vai tu joprojām meklē jaunus veidus, kā rakstīt un ierakstīt mūziku?

Jā, es cenšos izmēģināt visu iespējamo. Kādā dzīves posmā es pat mēģināju veidot savu dzīvi tā, lai tā kļūtu interesantāka dziesmām. Bet sapratu, ka tas var būt bīstami. Vispirms ir jādzīvo autentiski, nevar vienkārši radīt trakas situācijas tikai tāpēc, lai par tām rakstītu dziesmas.

Tomēr tehniski es joprojām eksperimentēju. Jaunajam albumam un koncertiem es izveidoju vairākus ģitāras efektu pedāļus un pastāvīgi mainu aprīkojumu, lai atklātu jaunas skaņas. Tajā pašā laikā es bieži atgriežos arī atpakaļ – pie saviem pirmajiem albumiem – lai saprastu, kas tajos bija tik aizraujošs.

Vai ir kāds cita mūziķa albums, pie kura tu dzīvē atkal un atkal atgriezies?

Viens no tiem ir "Forever Changes" no Artūra Lī un grupas "Love". Nesen, kad Losandželosā strādāju pie jauna albuma, es daudz klausījos šo ierakstu, braucot ar mašīnu pa pilsētu. Tas ir albums, pie kura es bieži atgriežos.

Interesanti, ka tajā ir daudz tēmu par cikliskumu un atgriešanos, un vēlāk es sapratu, ka jauna dziesma manā albumā par reinkarnāciju droši vien ir ietekmēta no tā.

Vai pareizi sapratu, ka top sestais albums?

Mēs šobrīd pie tā strādājam, bet vēl neesam līdz galam sapratuši, kādā formā tas iznāks. Darba vēl ir daudz, bet kaut kas no tā noteikti parādīsies.

Noslēgumā – varbūt vari pastāstīt kādu jautru stāstu no turnejām?

Patiesībā man ne pārāk labi izdodas šādus stāstus atstāstīt. To ir ļoti daudz. 

Bet viena lieta mums patīk īpaši – spēlēt skeptiskas publikas priekšā, piemēram, festivālos, kur cilvēki pirmajās rindās gaida pavisam citu grupu.

Nesen mēs pat centāmies atgriezties pie koncertiem mazākās pilsētās, piemēram, Litlrokā,  Arkanzasā. Kad bijām jauna grupa, mēs spēlējām daudz interesantākās vietās. Kad grupa kļūst populārāka, industrija mēdz virzīt tevi uz lielajām pilsētām – Parīzi, Londonu vai Ņujorku. Mēs cenšamies to mainīt.

Es iedomājos "Blūza brāļu" (The Blues Brothers,1980) filmu, kur skatītāji met pudeles uz skatuves.

Jā! Es uzaugu ar šo filmu. Man patīk ideja izdzīvot tādā koncertā. Mūsdienās tas notiek retāk, jo internets palīdz atrast savu publiku katrā vietā. Tomēr viena no lielākajām turneju privilēģijām ir iespēja redzēt vietas, kurās nekad iepriekš neesi bijis.

Tāpēc iespēja spēlēt Latvijā mums ir liela privilēģija.