Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2024. gada jūnijā, vēlētāju prātos iezogas jautājumi, vai no EP vispār ir jēga, ko mūsu deputāti tur dara, motivētākie pat cenšas uzmodelēt viņu darbadienu, bet konkrētāk par to, ka diena paiet sarunās un dokumentu kaudzēs, ka viņi lemj par to, kas notiks ar Eiropu, šo modeli nespēj salikt. Anna Marta Daldere devās uz Eiropas Parlamenta ēku aprunāties ar Latvijas un ārzemju EP parlamentāriešiem ar mērķi atgriezties Latvijā ar skaidrām atbildēm un skaidriem deputātu darba pienākumiem. 

Šajā „Pieci Eiropā“ epizodē klausies Annas sarunu ar MEP Ivaru Ījabu, kurš izstāstīja plašāk par savu ieguldījumu zinātnes, banku nozarēs, deputātu pienākumu būt vieniem ar vēlētājiem un jauniešiem, spēju apmaldīties Briselē un Strasbūrā.

Tev ir pašam jāizdomā, kas ir tavas prioritātes, kur tu ej, kur tev nav vērts iet, kā tu plāno savu laiku tā, lai tu tiešām sasniegtu kaut kādu rezultātu, un darītu kaut ko jēgpilnu. Un tur, protams, ir zināms laiks nepieciešams, lai tajā aprullētos, jo tas tā dabiski nenotiek. Vienkārši tā ideja ir pietiekoši kompleksa, un tev ir jāsaprot kuri procesi ir tā vērti, lai viņiem pievērstu uzmanību, jo tādā ziņā nu tur ir iespēja arī to laiku diezgan vienkārši izšķērdēt uz kaut kādām bezjēdzīgām lietām, kas nu nevienam nav vajadzīgas, un, ko neviens nepamanīs. Tā kā tā! "

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - 

Ja nevēlies sarunu klausīties, vari to izlasīt --->

AMD: Man, kā cilvēkam no malas, ierodoties šeit Eiropas Parlamentā, Strasbūrā, liekas, ka šī vieta ir kaut kāds pilnīgi atsevišķs burbulis. Un mēs uzdevām jautājumu klausītājiem, ko viņi domā, ko vispār dara Eiropas parlamenta deputāti, un tad mēs saņēmām atbildes: “Kārto papīrus, dodas uz tikšanām, viņiem ir specifiskas rīta, vakara rutīnas, kārtīgi cilvēki”. Kā jūs pats jūtaties? Vai jums ir sajūta, ka jūs esat kaut kādā citā burbulī? Kāda ir jūsu ikdienas rīta rutīna? 

II: Teiksim tā - būdams darbā Briselē un Strasbūrā, tas burbulis izriet no tā, ka tās ir starptautiskas organizācijas. Proti, te ir tā, ka nu jau uz ielas visi lielākoties runā franciski, vai ne? Tad šeit iekšā ir 27 dažādu dalībvalstu cilvēki - tie ir gan politiķi, gan palīgi, gan visāda veida padomnieki un tā tālāk, un, protams, tādā ziņā tas ir tāds starptautiskāks burbulis. Bet kopumā, kā jebkurai demokrātiski vēlētai institūcijai, mēs jau nevaram būt pilnīgi atrauti no cilvēkiem savās valstīs. Līdz ar to - tur ir kaut kādā ziņā tās Eiropas institūcijas kopumā kaut kādā mērā drusku nošķirtas no tās pārējās pilsētas, jo tur ir arī noteikti kaut kādi drošības režīmi un tā tālāk.

Bet kopumā jau es nejūtos tā, ka es būtu kaut kā atrauts vai, nedod Dievs, pārāks par to, kas notiek ārpusē.

AMD: Kādi ir jūsu galvenie darba pienākumi?

II: Man darba pienākumi primāri, protams, ir piedalīties likumdošanā. Un es esmu viens no tiem deputātiem, kas ir tajās komitejās, kurās varbūt ir mazāk tā publiskā applombe, bet vairāk likumdošanas, jo Eiropas Savienība, kā zināms, likumus pieņem tikai atsevišķās jomās un nevis visur, tāpēc es strādāju ar tādām lietām, kā rūpniecība, pētniecība, enerģētika, vienotais tirgus - nu ar tādām praktiskām lietām. Un tur tieši tāpēc likumdošana ir tas primārais uzdevums, kuru mēs lemjam, piemēram, par palīdzību Ukrainai, par kopīgiem ieroču iepirkumiem. Kur mēs lemjam par pētniecības naudām, mēs lemjam, piemēram, par vienoto tirgu, kaut vai attiecībā uz tiem pašiem vienotiem lādētājiem. Bet tā, protams, ir daļa un varbūt ir svarīgākā daļa no darba, bet otra daļa ir, protams, tas, ka tu lielā mērā kalpo kā sava veida sakarnieks starp Eiropas institūcijām un saviem pilsoņiem, saviem cilvēkiem tajā zemē, kurā tu esi ievēlēts, proti, manā gadījumā Latvijā. Un tā ir, es teiktu, ne mazāk svarīga funkcija, jo

būsim godīgi - tās Eiropas institūcijas no tāda vidējā Latvijas vai Polijas, vai Francijas pilsoņu viedokļa ir kaut kas ļoti tāls un abstrakts. Viņas brīžiem krietni mazāk iespaidu atstāja uz jebkura normāla cilvēka ikdienas dzīvi un tāpēc ir nepieciešams uzturēt nemitīgu kontaktu - vienkārši braukt un skaidrot.

Un tāpēc es esmu pusi sava darba nedēļas vai nu Briselē vai Strasbūrā, otru pusi darba nedēļas - es esmu Latvijā ne tikai Rīgā, bet nu visur citur, kur mani aicina. Es, piemēram, šo piektdien braukšu uz Gulbeni, nākamnedēļ piektdienā uz Liepāju (redakotra piezīme: intervija notika 18.10.2023).  Īsi sakot - nu vienkārši braukt un runāt ar cilvēkiem par tām lietām, kas viņiem ir būtiskas, piemēram, enerģijas cenas. Vai, piemēram, tādas lietas, ka jauniešiem interesē elektromobiļi un elektromobilitāte. Vai tad tā būs, ka vairs nevarēs nopirkt mašīnas ar iekšdedzes dzinēju pēc 35. gada, kāda no tā jēga, cik tas maksās? Visādi šitādi ir tie jautājumi - vienkārši jābrauc un jāskaidro. Un tā nav ne mazāk svarīga daļa no tā Eiropas parlamentārieša darba. Tādēļ deputāti izvēlas dažādas stratēģijas - ir tādi, kas dzīvo pamatā uz vietas Briselē, Strasbūrā. Es esmu viens no tiem, kas nu katru nedēļu šaudās turp un atpakaļ.

AMD: Tīri teorētiski, vai ir iespēja kļūt par deputātu un neko nedarīt 4 gadus? 

II: Veselus 5. Jā, diemžēl tāda iespēja ir, un tas ir nožēlojami. Tādu kolēģu nav daudz, bet tādi kolēģi, diemžēl, ir sastopami. Es zinu, ka manā grupā ir viens Lietuvas ievēlēts deputāts, kurš pārstāv vienu populistisku Lietuvas partiju, kas tika izmests no liberālās grupas par homofobiju. Tas ir kolēģis, kurš joprojām skaitās Eiropas Parlamenta deputāts, bet es viņu pa šiem četrarpus gadiem esmu redzējis reizes 4 apmēram. Tā, vai ne? Tā kā diemžēl tas ir iespējams, bet nu tā ir parlamenta specifika tajā ziņā, ka tev jau ir jāatbild primāri saviem vēlētājiem. Un, ja šis konkrētais deputāts uzskata, ka viņš tā drīkst uzvesties, nu tad tā ir lielā mērā viņa paša sirdsapziņa, kas viņam to ļauj darīt.

 AMD: Ko varētu izcelt, kas ir izdarīts pēdējos 4 gados gan kopējā Eiropas Parlamenta kontekstā, gan varbūt tieši no jūsu darbības?

II: Es domāju, ka no manas perspektīvas droši vien, ka tāds visvairāk dzirdētais un, manuprāt, ļoti nozīmīgs darbs ir, ko mēs paveicām, kas noslēdzās šo vasaru, tas ir darbs pie kopīgiem aizsardzības iepirkumiem. Proti, lai Eiropas Savienība ar savu naudu atbalstītu tās valstis, kuras savu bruņojumu ir nodevušas Ukrainai. Un Latvija tur, protams, ir ļoti palīdzējusi Ukrainai. Eiropas Komisijai mums ir jāpalīdz kopīgi iepirkt, lai mēs varētu nākotnē aizsargāties, ja nu gadījumā tāda vajadzība radīsies. Līdz ar to tā ir svarīga lieta, ko mums izdevās panākt tādā formā, kā tas nu ir atbilstoši arī Latvijas un visu, nu kā saka, robežu valstu interesēm.

Otra lieta, pie kā es strādāju intensīvi, ir viss, kas ir saistīts ar zinātnes naudām. Mēs zinām, ka nu Eiropas Savienībai pēdējā laikā aizvien svarīgāka ir tā izpratne, ka mēs diemžēl tehnoloģiski atpaliekam. Mēs atpaliekam no amerikāņiem un mēs atpaliekam no ķīniešiem, tāpēc ir tāda liela, liela, apmēram, teju 100 miljardu programmu ar nosaukumu “Apvārsnis Eiropa”, kas ir uz 7 gadiem, kur mēs visādā veidā mēģinām atbalstīt zinātniekus, kas varētu radīt mūsu jaunos, es nezinu, Nokijas vai jaunos Spotify, kas, vai nu jaunos Chat GPT un tā tālāk, un tā tālāk.

Un tur, protams, arī mans uzdevums ir panākt to, lai tā nauda visa nepaliek Rietumeiropā, kā tas diemžēl ir, jo nu skaidrs, ka tā zinātnes kapacitāte dažādās Eiropas valstīs ir dažāda, un tā ir viena no lietām, kas izstrādāta un pie kā strādāts diezgan ilgstoši. Jau principā no paša 19. gada, kad man šis mandāts sākās.

Trešā lieta, kas ir joprojām notiekoša, kas noslēgsies, es ceru, kaut kad nākamā gada sākumā, tas ir jautājums par bankām. Proti, mēs zinām, ka pastāv kaut kas tāds, kā Eiropas Banku savienība. Bankām ir kaut kāda kopīga uzraudzība, bankām ir kaut kāda kopīga kontrole, bet vienlaikus mēs redzam, ka dažās valstīs, piemēram, Latvijā, banku tirgus un tā banku konkurence ir ļoti ierobežota. Tad tas mans uzdevums ir panākt to, lai arī bankas no citām Eiropas dalībvalstīm būtu ieinteresētas darboties Latvijā un kreditēt mūsu tautsaimniecību, kas ir diezgan liela tēma, jo skaidrs, ka nu viena aktīva tautsaimniecības attīstība nav iespējama, ja tev nav aktīvu komercbanku. Un tur paralēli ir arī diezgan svarīga tēma tā, ka bankas diemžēl daudzās Eiropas valstīs iesaistās sankciju apiešanā. Tā kā tas ir tas, ar ko es šobrīd nodarbojos, kas varētu būt nu noslēdzams vēl tuvākā pusgada laikā, vēl šī mandāta laikā.

AMD: Vai jūs ziniet, ka ir tāda filma “Vai viegli būt jaunam?”. Es jums vēlos vaicāt, vai viegli būt deputātam Eiropas Parlamentā?

II: Tas ir darbs ar savu garoziņu. Vienlaikus darbs ar savām priekšrocībām un ar savu, nu kā saka potenciāli, proti, darbs mēdz būt ļoti aizraujošs, jo tur patiešām man, kā politologam pēc savas sākotnējās izglītības, ir ļoti interesanti strādāt Eiropas Parlamentā, pārstāvot Latvijas intereses, piemēram, tajā mirklī, kad tu sanāc kopā ar 27 dažādu citu dalībvalstu deputātiem, un mēģini vienoties, piemēram, par tādu sāpīgu jautājumu, kā valsts ārējais parāds. Īpaši eirozonas valstīs, kā mēs to redzam, tā ir diezgan sāpīga tēma, jo mums ir ārējais parāds ap 40 %, tur grieķiem ir 160, vai ne? Bet, kā pie kādiem ārējā parāda sliekšņiem mēs varam vienoties, lai tā eirozona nesabruktu. Tajā mirklī tu redzi arī tās ekonomiskās filozofijas, kas saduras. Nu un mēģinu nonākt pie kaut kāda kopīga Eiropas risinājuma. Ja runā par tādām, nu, kā saka, citām lietām, ar ko tas darbs ir specifisks, nu mēs parasti iedomājamies, ka darbs dažādās vietās ir saistīts ar kaut kādu rutīnu. Jebkurā parlamentā, arī Eiropas Parlamentā, tev nav tāda baigā grafika, kas tev obligāti ir jādara. Tev ir pašam jāizdomā, kas ir tavas prioritātes, kur tu ej, kur tev nav vērts iet, kā tu plāno savu laiku tā, lai tu tiešām sasniegtu kaut kādu rezultātu, un darītu kaut ko jēgpilnu. Un tur, protams, ir zināms laiks nepieciešams, lai tajā aprullētos, jo tas tā dabiski nenotiek. Vienkārši tā ideja ir pietiekoši kompleksa, un tev ir jāsaprot kuri procesi ir tā vērti, lai viņiem pievērstu uzmanību, jo tādā ziņā nu tur ir iespēja arī to laiku diezgan vienkārši izšķērdēt uz kaut kādām bezjēdzīgām lietām, kas nu nevienam nav vajadzīgas, un, ko neviens nepamanīs. Tā kā tā!

Protams, jautājums ir, vai nu patīk vai nepatīk tā lidināšanās turp un atpakaļ katru nedēļu, kas, nu teiksim tā, man nav. Es esmu diezgan pozitīvs pret ceļošanu, bet man ir ģimene Rīgā, kas nozīmē to, ka es, un kā saka man, ne vienmēr ir baigi viegli pirmdienas rītā tur katru reizi kravāties un šķirties no saviem tuvajiem cilvēkiem, lai pavadītu nedēļu šeit. Tas nav vienmēr baigi patīkami, bet nu katram darbam ir sava garoziņa, vai ne? Tādā ziņā es domāju, ka tā garoziņa nu ir tāda kāda ir, bet, protams, te ir interesanti un te ir arī iespēja panākt rezultātu.

AMD: Kāpēc cilvēkiem ir svarīgi balsot, piedalīties vēlēšanās gan lokālajās, gan, teiksim, Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo daudzi saka  - nu kāda jēga?

II: Pirmkārt, ja runā par piedalīšanos vēlēšanās, tad, ja mēs nerunājam par tādām diezgan abstraktām lietām, kā nu tur pilsoņu pienākumi, kas ir svarīgi, bet, ja mēs domājam tā ļoti praktiski, tad tas, ka mums ir iespēja ietekmēt tos, kas ir pie varas, proti, gan mūsu pašvaldībās, gan valsts līmenī, gan Eiropas Parlamentā  - tā ir liela privilēģija, tā ir iespēja mums visiem kopīgi mācīties, tai skaitā, mācīties no kļūdām tajā nozīmē, ka jebkuras vēlēšanas ir jāuztver ne tikai, kā iespēja izvēlēties pašu ģeniālāko līderi vai pārstāvi, bet jebkuras vēlēšanas ir arī iespēja tikt no kāda vaļā.

Tas ir ne mazāk svarīgi, kā tas, ka mēs kādu tur ievēlam un, es domāju, ka, ja mēs gribam dzīvot labāk, pārtikušāk, loģiskāk modernāk nekā mēs šobrīd dzīvojam, tad mums ir visiem jāmācās. Tieši caur vēlēšanām mēs visi kopīgi mācāmies, proti, nu vienreiz iebalsojām kaut ko tādu, kas mums galīgi liekās nepatīkams. Okei! Nu mēs šo kļūdu varam labot - nu agrākais pēc 4 gadiem, droši vien, vai 5, bet mēs viņu varam labot.

Ir valstis, kurās šīs kļūdas netiek labotas, kurās demokrātija ir apstājusies. Paskatāmies, kas notiek Krievijā, vai ne, kur nu pēc 20 gadiem viens totalitārs līderis, kurš nav pārvēlēts un kurš nav nekādā veidā atbildīgs saviem vēlētājiem - sāk vienkārši vienu asiņainu karu, vai ne? Tā jau nav nejaušība, tur cilvēkam vienkārši, kurš nav nomaināms, kuram nav nekādas atgriezeniskās saites ar vēlētājiem, viņš kļūst totāli destruktīvs. Tādēļ, ja mēs gribam, nu kā saka, nomainīt tos, kas ir pie varas, pārvēlēt vai nepārvēlēt viņus, tādā veidā kopīgi mācīties no kļūdām kā nācija, kā Latvijas tauta, kā Latvijas pilsoņi, tad tajā procesā ir vērts piedalīties. Nemaz nerunājot par to, ka nu tev nebūs pēc tam iespēju sūkstīties par to, ka tev ir kaut kas nepatīkams, kas  notiek, piemēram, Latvijā. Nu nezinu - attiecībā uz mūsu izglītības sistēmu vai nodokļiem, vai veselības aprūpi, tad, ja tu pats tajā nebūsi piedalījies. Jo, nu kā saka, tev ir pašam iespēja ietekmēt to procesu. Un, ja tu tajā procesā nepiedalījies, tad tādā gadījumā nu tev nebūs arī nekādu morālu tiesību sūdzēties par to, ka valstī notiek tā, kā tu gribētu.

AMD: Kādi būtu jūsu ieteikumi, kam sekot līdzi, lai būtu tāda skaidrāka izpratne par to, kas notiek Eiropas Parlamentā?

II: Es domāju, ka liela daļa atbildības par to, lai cilvēki interesētos par to, kas notiek Eiropas Parlamentā, gulstas uz pašiem Eiropas Parlamenta deputātiem. Es atvainojos - tā ir viņu darba lielā mērā funkcija, lai viņi par to informē, lai viņi par to stāsta, tad jūs varat, nu, kā saka, gan sociālajos medijos, gan visur citur dzirdēt dažādus viedokļus par to, kas šeit notiek. Es domāju, ka man ir viedokļi tajā vai citā jautājumā par Eiropā notiekošo. Nu droši vien tie atšķirsies tur, piemēram, no kolēģes Sandras Kalnietes vai no kolēģa Zīles viedokļiem, bet galu galā tā ir, kā saka, jebkura vēlētāja un jebkuru pilsoņu tiesības - sekot līdzi dažādiem viedokļiem. Un tā nu Eiropas, kā saka, institūcijas kopumā dara diezgan daudz, lai nu kaut kāda tomēr dzirdamība par tām Eiropas tēmām būtu. Mēs zinām, ka mūsu pašu Eiropas Parlamenta informācijas birojs ved uz šejieni žurnālistus un rūpējas par to, lai kaut kā tas tiktu atspoguļots. Ar to nepietiek, ar to nepietiek! Tur ir nepieciešama arī kaut kāda nu to pašu deputātu iesaiste, pašu deputātu viedokļi par notiekošo, jo tas ir viņu darba uzdevums.

Nu tur, protams, varētu vaicāt - nu es kaut kā bieži braukāju pa skolām Latvijā, runāju ar vidusskolniekiem par politiku kopumā. Un tur var redzēt, ka, protams, ļoti daudz, kas ir atkarīgs no tā, kāda jums skolā ir politikas un tiesību vai sociālo zinību skolotāji, vai ne? Tur ir ļaudis, kuriem ir kaut kāda interese par to, kas notiek Eiropas Savienībā. Ir tādi, kas to procesu pārāk nopietni neuztvēra, vai ne? Un tādā ziņā tur diezgan daudz, kas ir atkarīgs no pedagogiem.

Tieši tāpēc es domāju, ka ir labi, ka mums ir tās Eiropas Parlamenta vēstnieku skolas un šitādas lietas. Teiksim tā, tas, ka Latvijā un citās valstīs par Eiropas Parlamenta vēlēšanām interesējas mazāk, kā par Latvijas Saeimas vēlēšanām, tas ir diezgan loģiski, jo nu tas ir visās Eiropas valstīs tā, ka nu tās ir, tā sauktās, 2. līmeņa vēlēšanas, kurās piedalās tradicionāli mazāk cilvēku, nekā nacionālā parlamenta vai prezidenta. Tur, kur ir tieši vēlēta prezidenta vēlēšanās, tas ir loģiski, bet mēs nevaram atļauties, lai tā delta starp abiem tiem lielumiem kļūst pārāk liela. Mums būtu ideāli tomēr pievilkt to interesi par  Eiropas institūcijām. Šis ir tuvāk tai nacionālai politikai. Bez tam nu, protams, ja tā filozofiski raugās, tad nevajadzētu aizmirst to, ka, starp citu, tieši Krievijas agresija Ukrainā ir radījusi situāciju, kad mēs apzināmies ikdienā to starptautiskā konteksta ļoti lielo nozīmi. Eiropa - tas nav tikai stāsts tur par lauksaimnieku subsīdijām, ka tas nav stāsts tikai par kaut kādām vienotā tirgus lietām, bet tas ir stāsts, piemēram, par mūsu bruņojumu, stāsts par mūsu spēju aizsargāties. Es domāju ka nākamgad, ņemot vērā pasaulē notiekošo, cilvēki nāks uz vēlēšanām. Es tā gribētu domāt, un es tam arī ticu.

AMD: Man ir tāds tīri praktisks jautājums, vai ir gadījies apmaldīties šeit - Eiropas parlamenta ēkā Strasbūrā, jo te ir labirinti… 

II: Jā, jā, jā, jo pie tam tur ir tā, ka tur ir tie galvenie orientieri tām ēkām, tur ir tādas bultas gan visur, paldies dievam, izliktas tā, ka nu tu nevari pilnīgi apmaldīties. Es teiktu, ka apmaldīšanās pieder pie lietas, īpaši tajos gadījumos, kad te katram deputātam ir kaut kādas tās savas skrejamās trajektorijas, vai ne, tā kā skudrām, kas iet pa kaut kādiem ceļiem. Un, piemēram, šajā ēkā arī man, tāpat kā jebkuram deputātam, ir kaut kādas trajektorijas, pa kurām es pārvietojos. Es zinu kur ir, protams, mans birojs, es zinu plenārsēžu zāli, es zinu, kur ir kaut kādas to sapulču ēkas, un tā tālāk un tā tālāk. Bet pats grūtākais noteikti ir tajā brīdī, kad tev pasaka kaut kādu tādu telpas nosaukumu, kurā tu vēl nekad neesi bijis. Tev ir pašam jāmēģina pēc kartes noorientēties un tas reizēm arī noiet šķībi. Tāpēc nokavē, piemēram. Tā ir diemžēl sistēma, ka tu nokavēji, piemēram, nu un ne tikai es, bet jebkurš deputāts, jebkurš cilvēks nokavē minūtes 5 no sākuma, jo viņš nevar atrast to telpu. Bet, kura no tām ēkām ir vienkāršāka, kura ir sarežģītāka, vai šitā - Strasbūrā, vai tā – Briselē. Es domāju, ka viņas kaut kādā ziņā ir diezgan līdzvērtīgas. Apmaldīties var abās tur, bet, kā jau jūs to droši vien esat pamanījuši, tās abas ēkas ir tā kā tādas mazas pilsētiņas. Te jau principā var dzīvot, neizejot no šejienes. Te ir ēdnīcas, kafejnīcas. Tur ir sporta klubs apakšā. Tur ir visādas mediju telpas un tā tālāk un tā tālāk.

Tā kā nu cits jautājums, kas man godīgi sakot nedod miera, ir tas, ka tomēr šajos diezgan skarbajos ekonomiskajos apstākļos un klimata situācijā, vai ir jēdzīgi uzturēt tās 2 mītnes. To ir nenormāli grūti izstāstīt jebkuram cilvēkam, kurš tev prasa - priekš kam jums to vajag, kam jums vajag to ceļojošo cirku ar tām zaļajām kastēm reizi mēnesī uz to Strasbūru? Vai jūs nevarat sēdēt tajā savā Briselē, kas būtu gan lētāk, gan ērtāk? Un tā, es domāju patiešām ir pietiekoši liela problēma, ka parlaments pats par sevi ir nobalsojis neskaitāmas reizes par to, ka mēs gribam vienā vietā dzīvot, respektīvi, tas, ko sauc par single seat. Respektīvi, ka tev ir vienā vietā tā mājvieta. Bet, tā kā tas ir ierakstīts tajā Eiropas Savienības bībelē, kas saucās “līgumi”.

Tur ir tādi divi līgumi, kas ir līgums par Eiropas Savienību un līgums par Eiropas Savienības funkcionēšanu, tad to nevar dabūt ārā, un tā tev ir absolūti tiesiski prasība no Francijas puses, ka tev ir jābraukā reizi mēnesī uz šejieni, jo tur Strasbūras cilvēku pilsēta lielā mērā no tā dzīvo, ka mēs te esam vai nē, ka tur ir apkalpojošais personāls, ka tur ir ēdnīcas, kafejnīcas, viesnīcas un tā tālāk, kas nav  īsti forši. Jo iedomājies, te mēs arī Rīgā, piemēram, varētu prasīt, kāpēc Eiropas Parlaments nevarētu sanākt Rīgā, piemēram. Rīgā būtu baigais ienākums, iedomājieties, ka reizi mēnesī atceļo kaut kādi 4 – 5 tūkstoši cilvēku, vai ne, un tur kaut kur nu dzīvo un tērē, un uztur, vai ne? Tā kā tā ir, manuprāt, lielāka problēma ar tām ēkām nekā tas, ka tur varētu apmaldīties.

AMD: Paldies!

II: Labi paldies jums!

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - 

Ja vēlies uzzināt vairāk par gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, klausies citus "Pieci Eiropā" ierakstus un apmeklē Eiropas Parlamenta mājaslapu.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2024. gada jūnijā, vēlētāju prātos iezogas jautājumi, vai no EP vispār ir jēga, ko mūsu deputāti tur dara, motivētākie pat cenšas uzmodelēt viņu darbadienu, bet konkrētāk par to, ka diena paiet sarunās un dokumentu kaudzēs, ka viņi lemj par to, kas notiks ar Eiropu, šo modeli nespēj salikt. Latvijas Radio 5 komanda apņēmusies līdz vēlēšanām rast skaidras atbildes, lai iedrošinātu pilsoņus doties uz vēlēšanu iecirkņiem un izdarīt savu izvēli.